Pasaule ir laba

Autors: Ināra Miškina

Publikācija 2009.gada jūlijā laikrakstā "Siguldas Avīze"

Tieši šāda pieeja tiek izkopta Valdorfpedagoģijā bērnu audzināšanā, īpaša uzmanība tiek pievērsta bērna fiziskās un garīgās veselības līdzsvaram. To varētu izteikt ar latviešu sakāmvārdu "veselā miesā mājo vesels gars".

Mītu par šo alternatīvo pedagoģiju netrūkst ne vecāku, ne pedagogu vidū, ko varētu izskaidrot ar informācijas trūkumu. Lai iepazītu tuvāk Valdorfpedagoģiju šajā vecumposmā,- uz sarunu aicinājām Valdorfpedagoģijas bērnudārza vadītāju Mārīti Akmentiņu, lai viņa pastāsta par bērnudārza ikdienu, aktualitātēm un pieredzi.

Bērna pirmās septiņgades virsraksts „Pasaule ir laba",- kā jūs to izskaidrotu?

Bērns atspoguļo savu apkārtni. Tas ir iespējams tāpēc, ka viņš ir telpas būtne, jo bērns izjūt it visu sev apkārt, un viņš iekšēji ieiet it visā, kas notiek ap viņu. Bērns katrā no mums pamodina mūsu labāko daļu, viņš pieņem arī mūsu sliktāko daļu, bet bieži vien mūsos notiek pārvērtības tieši bērna dēļ, jo saņemam bērna mīlestību un uzticību. Un galu galā, ja bērns ir atnācis tieši pie mums, izvēlējies sev savus vislabākos vecākus, kā tad mēs tādā gadījumā varētu teikt, ka bērns ir atnācis sliktā pasaulē pie sliktiem vecākiem?

Bērns visu vēro un atkārto. Apzinoties atdarināšanu, bērnam ir vajadzīgs paraugs. Paraugam ir jābūt ļoti darbīgam cilvēkam. Ja bērns atdarina TV skatītāju, tad bērns veidojas par dzīves skatītāju, dzīvi uztvers statiski. Bērns pie mums atnāk no garīgās pasaules - no mirdzošā spožuma pasaules un tāpēc priecājas par visu, jo tā ir Patiesības pasaule. Un tur nekas nevar notikt nepareizi. Tāpēc virsraksts bērna pirmajai septiņgadei "Pasaule ir laba."

Kā jūs izteiktu Valdorfpedagoģijas un attiecīgās programmas bērnudārza darbības būtību?

Valdorfpedagoģija balstās filozofijā, kuras nosaukums daudziem ir pasvešs - antropozofijā. Taču, lai sūtītu bērnu Valdorfa bērnudārzā, vecākiem nav jāsāk studēt antropozofija. Taču jāsaprot, vai pedagoģiskie principi, kurus izmanto grupiņā, ir pieņemami un īstenojami arī audzināšanā ģimenē. Jāsaprot arī, vai pedagogs ir tāds, kuram vecāki vēlētos uzticēt savu bērnu. Lielākoties par Valdorfpedagoģijas principiem vecāki ir vienisprātis - tie bērnam ir veselīgi un ļauj izdzīvot bērnību. Valdorfpedagoģijas un antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners skata cilvēku visā veselumā: "Visam, kam bērna ētera miesā līdz septītajam dzīves gadam ir jāattīstās, kā priekšstatiem, paradumiem, atmiņai un citam, tam ir jāveidojas "pašam no sevis", tāpat kā acis un ausis attīstās mātes organismā bez ārējās gaismas iedarbības."

Svarīgi, ka bērns pats no brīvas gribas izzina pasauli un atrod to, ar ko viņam visvairāk gribas nodarboties, tādējādi netiek nomākts viņa dabiskais izzināšanas prieks. Visam ir savs laiks. Vācu Valdorfpedagogs Reinhards Fīdlers saka: "Līdz šim vēl nevienam nav ienācis prātā steidzināt bērna attīstību mātes miesās. Neviens laikam arī nepletīs vaļā auga kauslapas, lai liktu ziedam ātrāk uzplaukt; un neviena putna māte negrūdīs savus mazuļus no ligzdas ārā, pirms tie būs gatavi lidot. Bet audzināšanā tie, kas jau pirmsskolas vecumā uzsāk ar bērniem rakstīšanas un lasīšanas vingrinājumus, netiek nosodīti par vēlmi: jo ātrāk, jo labāk! Viņi neaptver, ka šīs nodarbes agrīnā vecumā jūtami novājina bērna būtni un atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Valdorfpedagoģijā pilnīgi apzināta intelektuāla mācīšana tiek sākta tikai tad, kad bērni ir patiesi nobrieduši skolas gaitām - tas ir, pēc zobu maiņas, kad bērns ir atbrīvojies no ārējā mātes ēterapvalka." Man ir tāda pārliecība, ka Valdorfpedagoģijas bērnudārzs ir visveselīgākais veids un vide, kurā bērnam būtu jāattīstās pirmajā septiņgadē.

Pastāstiet par Valdorfpedagoģijas bērnudārza nodarbībām, veicot nelielu ieskatu ikdienā!

Valdorfbērnudārzā diena sākas ar brīvo spēli - brīvajām rotaļām. Ir bērni, kas no rīta atnāk miegaināki, citi enerģiskāki. Rīta rotaļas laikā atšķirība izlīdzinās. Brīvā spēle ir arī laba skola sociālā kontakta veidošanai. Apmēram ap desmitiem visi kopā sakārtojam mantas, kad tas paveikts, klājam brokastu galdu, mazgājam rokas. Rokas tiek iesmaržinātas ar ēteriskajām eļļām. Katrai dienai ir savs ēdiens un galda dziesma. Pēc pabrokastošanas visi kopā nokopjam galdu. Kad tas paveikts, katrai nedēļas dienai ir sava nodarbība - pirmdien zīmēšana, otrdien veidošana, trešdien gleznošana, ceturtdien darbs ar koku un piektdien rokdarbi ar dabas materiāliem. Pēc tam var sākties pirkstu spēles, kas attīsta sīko motoriku - pirkstu kustības. Tad seko lielais aplis - ar visu ķermeni tiek izdzīvots, piemēram, gadalaikam atbilstošs V.Plūdoņa, J.Raiņa vai cita latviešu dzejnieka dzejoļa notikums. Te tiek apvienota gan ķermeņa izvingrināšana, gan runas māksla, gan dziedāšana. Tam seko rotaļa. Tad, neatkarīgi no laika apstākļiem, visi dodamies pastaigā. Atgriezušies no pastaigas, dodamies pasaku stūrītī, kur bērni katru dienu klausās pasaku vismaz divas nedēļas audzinātājas stāstījumā, bet trešajā nedēļā šo pašu pasaku vēro kā leļļu teātri. Šāda pieeja veicina un izkopj bērnā valodas prasmi, jo rezultātā bērns pasaku prot izstāstīt no galvas. Tāpat arī pasakas atkārtošana un baudīšana, ļaujot viņiem dienu no dienas dzīvot līdzi pasaku varoņiem, bērnu stiprina dvēseliski. Pasaku tēlus audzinātājas gatavo pašas no dabīgiem materiāliem. Seko atvadīšanās rituāls - nāk Riekstu rūķis un katram bērnam dod vienu īpašu lazdu riekstu, lai otrā dienā atkal satiktos. Pulkstenis jau ir divi pēcpusdienā, un tagad bērni bauda pusdienas, daļa bērnu dodas mājās, daļa atpūšas kopā ar auklīti bērnudārzā. Tad seko launags un līdz pulksten sešiem vakarā došanās uz mājām.

Zīmēšanai Valdorfbērnudārzā ir atšķirīga pieeja - proti, bērnam netiek dots uzdevums zīmēt kaut ko konkrētu. Zīmēšana ir viens no bērna izteikšanās veidiem, kurā viņš pastāsta ļoti daudz par sevi. Ir mums tāda grāmata "Zīmes no citurienes", kurā pieredzējusi vācu Valdorfpedagoģijas pedagoģe Hildegarde Šteina ir apkopojusi vairāku pasaules valstu bērnu šāda veida zīmējumus un, izrādās, ka visā pasaulē bērni zīmē līdzīgi - proti, vēstī par savas dvēseles ceļu uz zemi un par to, kā mazais cilvēks jūtas šeit uz zemes. Tāpēc mēs savā bērnudārzā brīvajā laikā ļaujam bērniem zīmēt tik, cik vēlas. Līdzīga pieeja ir arī citu dienu nodarbībās.

Siguldā ir Valdorfpedagoģijas bērnudārzs, bet nav šādas programmas skolas.

Tas būtu vienkārši izcili, ja Siguldā būtu Valdorfedagoģijas skola, kas būtu kā likumsakarīgs turpinājums labi iesāktajam, taču skolas atvēršanai mūsu resursu - gan cilvēku, gan naudas - šobrīd ir par maz. Tie vecāki, kuri patiešām grib Valdorfpedagoģiju saviem bērniem kā turpinājumu, ved viņus uz Ādažu Valdorfskolu. Tai pašā laikā mūsu bērni ļoti labi integrējas arī jebkurā citā Latvijas mācību iestādē. Viņi ir atvērti mācību procesam, viņos ir izkopta tēlainā domāšana, kustību koordinācija, līdzsvara izjūta, līdz ar to arī koncentrēšanās spēja. Mūsu bērni spēj arī brīvi kontaktēties ar pieaugušajiem, līdz ar to, ja kaut kas nav skaidrs, tad viņi nebaidās iet pie skolotāja un jautāt.

Pastāstiet par jūsu iestādes aktualitātēm, kā jūs jūtaties Siguldā?

Šobrīd mums ir divas bērnu grupas, ar kopējo bērnu skaitu 34. Siguldas novada pašvaldība pagaidām mums ir maksājusi līdzfinansējumu katram bērniņam, kāds pienākas Siguldas deklarētajam bērnam - 50 latu mēnesī. Jūtam to, ka Siguldā arī ir patiesas un pilnīgas informācijas trūkums par Valdorfpedagoģiju, līdz ar to diezgan daudz stereotipu, piemēram, ka tā radīta bērniem ar veselības traucējumiem vai īpašām vajadzībām. Taču mums ir liels prieks, ka ir vecāki, kas pie mums atved savus bērnus, un ir ļoti priecīgi par to, apmeklē mūsu piedāvātās lekcijas un aktīvi iesaistās bērnudārza dzīvē un aktualitātēs!

Šobrīd arī mums ir vasaras brīvlaiks, līdz ar to aktualitātes ir vairāk audzinātājām - lai pilnvērtīgi sagatavotos jaunajam mācību gadam. Tāpat arī laiku pa laikam kopā sanāk valde - trīs vecāki un divas audzinātājas - lai kopīgi kalkulētu, balansētu visu līdzekļu izlietojumu, jo mūsu organizācija ir pašfinansējoša.

Neapšaubāmi, strādājot Valdorfpedagoģijā, svarīga ir pieredzes apmaiņa gan Latvijā, gan ārpus valsts. Kā to gūstat?

Protams, audzinātājas iespēju robežās katru gadu apmeklē dažādus seminārus, konferences, kursus. Piedāvājam arī vecākiem izglītošanās iespējas attiecībā uz bērna attīstību; uz cilvēka attīstību dažādos vecuma posmos; uz zemes un cilvēces attīstību u.tml. Katru mēnesi bērnudārzā viesojas kāds vieslektors vai arī pašas audzinātājas dalāmies pieredzē par kursos gūtajām zināšanām. Tā pie mums šogad bija ieradies Godī Kellers no Oslo Universitātes Norvēģijā. Viņa vadībā notika seminārs par bērnu temperamentiem un kā līdzsvarot temperamentus sevī, lai palīdzētu bērnam. Savukārt dziedinošais pedagogs Fr.Barcello no Somijas strādāja ar mūsu bērniem individuāli, ļaujot bērnam par sevi pastāstīt zīmējumā. Taču vakarā vecāki un citi interesenti tika aicināti uz semināru "Kā bērnības gadi atspoguļojas pusaudža gados". Cik garīgi pusaudzi pieņemt ar visām stūrainībām, ar visu, kas viņā plosās, lai izprotot palīdzētu. Audzinātājas katru gadu apmeklē konferenci, kas katru gadu risinās citā valstī, šogad tā būs Latvijā, Ādažos. Konferences tēma "Brīvība un atbildība." Arī šo konferenci var apmeklēt gan pedagogi, gan vecāki, gan ārsti un citi interesenti. Vienmēr, atgriežoties no kādas pieredzes apmaiņas vai konferences, ir tāda stipruma sajūta, vienotības sajūta, jo kopumā ir tik daudz cilvēku, kuri domā un dara līdzīgi, kaut runā atšķirīgās valodās.

Valdorfa pedagoģijas pamatā ir reliģija, ticība Dievam vai latviskā dzīves ziņa?

To, kas ir Valdorfa pedagoģijas pamatā, es gribētu nosaukt par reliģisku attieksmi pret dzīvi. Baušļos taču ir izteiktas dzīves pamatvērtības: tev nebūs zagt, jāgodā tēvs un māte, par bijību un pateicību. Tā taču patiešām ir liela svētība, ka izaug graudi, ka var cept maizi un ka to dara cilvēks ar lielu mīlestību! Tā ir reliģiska attieksme, bet tai nav konfesionālas piederības. Mums, audzinātājām un vecākiem, jādara savs darbs ar vislielāko atbildības sajūtu, pēc vislabākās sirdsapziņas, lai mazais cilvēks to var "uzņemt" un atdarināt.

Reālā pasaule, dzīve ir diezgan skarba un vai tik labestīgi noskaņotiem bērniem nav grūti adaptēties sabiedrībā?

Ļaujot bērnam pieaugt pakāpeniski, viņš kļūst iekšēji stiprs. R.Šteinera pedagoģijas pamatmērķis - bērnus audzināt par krietniem, dzīvotspējīgiem cilvēkiem, kuri patstāvīgi spriež un pašatbildīgi rīkojas, kuri vēlāk drosmīgi un ar iekšēju uzticēšanos iet savu ceļu dzīvē, kur, kā katrs zina, sagaida dažādi pārbaudījumi. Katrā gadījumā mēs nevēlamies bērnus izolēt no pasaules, bet mēs uzskatām, ka bērnam pasaulē nav jāiet ar dūrēm un elkoņiem. Bērnam jābūt stipram tādējādi, ka viņš spēj saglabāt izvēles iespēju, lai neietu līdzi baram, ja tas viņu nesaista.

Valdorfpedagoģijas idejas nav guvušas lielāku atsaucību, lai gan ilgstoši pastāv. Jūsuprāt, kāpēc cilvēki rezervēti izturas pret tām?

Varbūt tamdēļ, ka vecāki vēlas savus bērnus redzēt gudrus, zinošus, konkurētspējīgus un viņiem liekas - jo ātrāk, jo labāk, un ne vienmēr aizdomājas, ka tāda alkatīga zināšanu gūšana nav labākais bērnam. Valdorfpedagoģijas attieksme ir tāda, ka katrs cilvēks ir citāds, katrs ir svarīgs, katrs tiek ieraudzīts kā personība. Mūsu sabiedrībā vispār ir neiecietīga attieksme pret citādo. Tas jau iesakņojies no sociālisma laikiem, kad sabiedrībā vispār nevarēja redzēt citādos.

Vai jums ir gadījies savā darbā sastapt skeptiķus?

Ir, protams, gadījies dzirdēt skeptiskus viedokļus, taču tie parasti nav pamatoti ar konkrētiem faktiem un statistiku. Kā, piemēram, viedoklis, ka bērni no Valdorfbērnudārziem ar grūtībām adaptējas parastajā skolā. Mēs savus bērnus pazīstam, jo sekojam līdzi viņu turpmākajām gaitām, un droši varu teikt, ka mūsu bērni ļoti labi iejūtas arī tradicionālajā skolā.

Lai realizētu Valdorfpedagoģijas metodi, ir jābūt saskanīgam kolektīvam - kā notiek jūsu darbs, kā veidojās kolektīvs?

Katrai audzinātājai jābūt ārkārtīgi ieinteresētai darba rezultātā. Mūsu iestādē visu darām pašas, ir izveidojies labs kolektīvs. Strādājam pēc pašiniciatīvas, pašdisciplīnas, ņemot vērā to, kas katram labāk padodas: dziedāšana, fiziskās aktivitātes vai rokdarbi u.tml. Bet varu teikt droši - valdorfpedagogu atrast nav viegli!