Citādāka izglītība

Autors: Arta Ciša

Publikācija 2010.gada 19.maija žurnālā "Ieva"

„Kurš teica, ka vecākam nav jāpiedalās bērna dārziņa vai skolas dzīvē,” jautā Siguldas Valdorfa bērnudārza audzēkņu Ernesta un Rūdolfa mamma Ilze. Vecāki ar savu iniciatīvu un līdzdalību izveidojuši šo izglītības iestādi un tagad, kad bērni paaugušies, spriež, ka vajadzētu iet tālāk – atvērt sākumskolu.

Smaržo tēja un pašu cepta maize

Siguldas Valdorfa dārziņš radās pēc vecāku iniciatīvas. Mārīte meklēja savām atvasēm piemērotu bērnudārzu. Pirmie viņas bērni apmeklēja tradicionālo dārziņu un ģimene pilnībā varēja izbaudīt tā nosakošo dienas ritmu – no rīta bērnam steigšus jāceļas no siltās gultiņas un jāsteidz prom no mājām, lai tikai laikā pagūtu uz brokastīm... Mārīte atzīst, ka tolaik gan īpaši nedomājusi par to, kā bērns jūtās. Tāda bija dienas kārtība. No rīta steigā prom, vakarā – mājās... Bet pēc laika radās jautājumi. Kāpēc meitiņa reizēm lūdz atļauju palikt mājās viena? Kādēļ viņa negrib spēlēties kopā ar citiem viņas vecuma bērniem? Kāpēc bērns ir nervozs un jau iepriekšējās dienas vakarā intensīvi meklē ieganstus, lai rīt varētu neiet uzdārziņu?

Kad Mārītei piedzima jaunākās atvasītes, viņa nevēlējās atkal no jauna izdzīvot šādu laiku: „Jutu, ka bērni it kā nes sev līdzi informāciju, ka viņi nemaz negrib būt atstāti un ļauties, lai ar viņiem rīkojas pēc dārziņa noteikumiem.” Mārīte meklēja citas iespējas. Toreiz Siguldā veidojās alternatīvais bērnudārzs, kurā strādāja pēc Montessori metodes. Viņa tikās ar audzinātāju un izdevās vienoties, ka jaunākās atvases apmeklēs šo dārziņu: „Patika neparastā attieksme - ja bērniņam uzreiz nav drosmes ienākt bērnu pulciņā, tad mamma var būt klāt. Tā kā ne Dāvim, ne Alisei nebija tik lielas dūšas, tad, protams, ka man nācās dzīvot kopā ar viņiem. Vēlāk arī ar jaunāko bērnu Madaru šeit bijām abas.”

Mārīte beigusi Tehnisko universitāti un pēc profesijas ir skaitļošanas tehnikas inženiere. Zināšanas par pirmsskolas pedagoģiju un tieši – valdorfpedagoģiju viņa apguvusi, apmeklējot seminārus un kursus. Tā ietekmē dārziņš pamazām pārtapis par Valdorfa bērnudārzu, kurā īsteno pedagoga, filozofa, antroposofa Rūdolfa Šteinera pasaules skatījumu – cilvēks ir miesā un dvēselē vienota būtne, kura nes sevī zināšanas par dzīvi un savu individuālo iekšējo attīstību. Tā var būt citādāka nekā pieņemts uzskatīt, tāpēc var neiekļauties vispārpieņemtajos rāmjos. Pedagoga uzdevums ir neapgriezt mazajam putnēnam spārnus, bet attīstīt visus viņa talantus, izceļot labo, pieklusinot ne tik labo, lai bērns spētu pilnvērtīgi izteikt savu unikālo personību.

Arī audzinātājai Maritai Špickopfai bērni gāja šajā dārziņā. Viņa beigusi Liepājas Pedagoģijas universitāti: „Ar savu ienākšanu pasaulē bērni piespiež mūs mainīties pašiem un mainīt vidi ap sevi. Te ir vieta, kur vienlīdz ciešu sadarbojas trīs puses: audzinātāja, bērns un viņa vecāks.

Šeit bērnam ir otrās mājas, kur smaržo tēja, pašu cepta maize un līdzās spēlējas dažādu vecumu bērni – tāpat, kā tas notiek ģimenē. Mums nav stresa, mēs nebaidāmies nokavēt pusdienas vai pastaigu ārā. Piecas, desmit minūtes šurp vai turp – kāda nozīme? Nekas nenotiks, ja bērns no rīta atnāks pusstundu vēlāk. Pirmdienās mēs zīmējam, otrdienās veidojam, trešdienās gleznojam, ceturtdien mums ir rokdarbu dienas. Bērni izkopj runu, mācās skaisti un pareizi kustēties. Rūķu skolā mācām tos bērnus, kas gatavojas skolai. Un izlaidumi... Tie ir krāšņi svētki, kuros katrs bērns saņem simboliskas dāvanas: kroni, zobenu un paša austu ceļasomu.”

Sarunā ieskanas arī viegla aizvainojuma nots. Jo jūtams, ka siguldieši ne vienmēr saprot citādāko skoliņu. Ja nedarbu pastrādā valdorfietis, tad runā – jā, re, kā tur notiek... It kā citur bērni nedarītu blēņas. Valdorfpedagoģijas vidē auguši bērni var būt skaļi, droši, sevi apliecinoši – tādi īsti un dabiski. Jo viņiem ļauj būt pašiem. Bet tas nenozīmē, ka bērnudārzā nav kārtības un bērni nezina pieklājības normas. Un, kas ir svarīgi – bērni iemācās aizstāvēt vājāko un iestāties pret netaisnību. Šī īpašība, sastopoties ar Valdorfskolas pedagoģijas ideju, dzirdēta jau vairākkārt.

Līdzīgi, kā citās valdorfskolās Latvijā, arī Siguldā bērnudārzs tiek uzturēta par vecāku un pašvaldības līdzekļiem. Pašvaldība maksā arī par piecgadnieku un sešgadnieku sagatavošanu skolai. Vecāki nodibinājuši bezpeļņas organizāciju „Siguldas alternatīvās izglītības biedrība”. Mārīte salīdzina: kam pieder baznīca? Protams, draudzei. Tāpat arī šajā gadījumā – bērnudārzs pieder vecākiem.

Ideju par skolas dibināšanu kā auglīgu sēklu sējis dziedošās Vītolu ģimenes tētis Jānis. Viesojoties bērnudārzā, biedrības „Tava skola” līderis rosinājis būs drošiem un radīt bērniem iespēju turpināt netradicionālo izglītību pašu veidotā skolā.

Kas vajadzīgs, lai iecere īstenotos? Gandrīz nekas, spriež mammas. Galvenais – lai ir iniciatīva un uzdrīkstēšanās lietu sākt, un novest līdz galam. Jo runas par mūžīgi aktuālo tēmu – nav naudas – ir pārspīlētas. Reizēm jāiegulda vairāk darba, bet naudas vajag pavisam nedaudz. To pierādot citu netradicionālo skolu pieredze.

Protams, ka jākārto arī skolai būtiski jautājumi, piemēram, akreditācija. „Kaut arī patiesībā jau sistēma ir zināma, vien jāpagatavojas un... tas nav sarežģīti,” cieši uzlūkojot Mārīti, spriež Marita. Prieks vērot, cik vecāki un pedagogi ir vienoti tik neparasta jautājuma apspriešanā.

Vēl ideja tikai virmo gaisā, tai nav forma ne uz papīra, ne arī dzīvē, taču jūtams, ka vismaz šeit mainījusies vecāku attieksme pret savu varēšanu. Ja ir nepieciešamība un cilvēki, kas spēj īstenot ideju, tad pilnīgi iespējams arī atvērt jaunu skolu!

- Rūdolfs šeit bija pats mazākais, bet tagad izaudzis un kļuvis par vienu no vecākajiem bērniem. Labi iedzīvojies, nevar vien sagaidīt, kad tiks uz dārziņu, bet pēcpusdienā negrib doties mājās. Redzu, ka šeit viņš visu dara ar prieku un gūst gandarījumu.